16.10.2017.

Mans baltais draugs

Katram no mums noteikti ir vismaz viens draugs. Vienam tas ir cilvēks, bet citam - četrkājainais draugs. Mēs, kuriem dažādu apstākļu dēļ ir atņemta spēja ieraudzīt pasauli, arī vēlamies sev iegūt gan draugu, gan būt kādam draugi. Un par spīti tam, ka Dievs mums ir atņēmis redzi, tomēr cenšamies gūt sev draugus, kuri ir mūsu acu vietā. Un teju katram no mums ir kāds draugs, kas dienu no dienas ir kopā ar mums - ceļā no mājas uz darbu, skolu, veikalu, bibliotēku, sporta un citām aktivitātēm, autobusa pieturu un vēl daudz kur citur. Šo savu draugu mēs dēvējam dažādi: "štoks", "koks", "nūja", "brūtgāns" un citādi. Vai tas ir pelnījis šādus nosaukumus, atskaitot brūtgānu? Gribas domāt, ka nē. Ne velti meitenēm to būtu jāsauc par brūtgānu, jo līdzīgi kā cilvēks, tikai nedaudz citādā veidā, tas mums sniedz drošību, pasargājot no dažādām bedrēm bedrainajos ceļos un ar savu dizainu padara mūs skaistākas. Ja kāds ciematiņā mums, neredzīgām meitenēm, saka: "Tu esi skaista", "Tu esi ļoti eleganta", tas ir pateicoties mūsu baltajam draugam. Mūsu baltais draugs nekad neatstās mūs vienus grūtos brīžos.

Un, kā jau visi cilvēki svin daudz un dažādus svētkus, piemēram, dzimšanas dienas, tā arī mūsu baltajam draugam 15. oktobrī bija dzimšanas diena. Šo draugu sauc par balto spieķi un tā dzimšanas dienu - par starptautisko Baltā spieķa dienu. Pagājušajā nedēļas nogalē tas mūs aizveda uz dažādām vietām, piemēram, mūsu kultūras namu, kur tika svinēti šie svētki. Daži no mums sniedza vislielāko dāvanu tam - spēlēja un dziedāja vakara koncertā, kas bija arī mana vislielākā dāvana. Es katru gadu savam baltajam draugam veltu dažādus muzikālos priekšnesumus, veidojot taustāmas nošu figūras un radošās nošu darbnīcas, taču šogad tā bija spēle uz jauna mūzikas instrumenta.

Šajos svētkos un neapšaubāmi arī ikdienā mēs esam īpaši pateicīgi savam baltajam draugam par tā esamību, uzticību un kalpošanu. Līdzīgi kā grāmatas "Pollianna" varonei mums ir jāpriecājas, jāpriecājas un vēlreiz jāpriecājas par to, ka mums tāds baltais spieķis ir.

Šo nelielo rakstu noslēdzot, mans novēlējums visiem mūsu ciematiņā un ārpus tā dzīvojošiem cilvēkiem, kuriem atņemta spēja redzēt, pret savu balto draugu izturēties tā, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums.

/Anna Dubovika no "Exceed"/