Faila lasīšanas piemērs - links uz failu: ReadSpeaker Klausīties

21.11.2017.

Lasīt citādāk

Ar katru reizi, kad mēs, cilvēki ar redzes traucējumiem, esam redzīgu cilvēku sabiedrībā, rodas arvien lielāka pārliecība par to, ka mēs viņos izraisām ne tikai līdzjūtību, bet arī izbrīnu. Tas notiek dažādi, galvenokārt pateicoties tehniskajiem palīglīdzekļiem. Šī raksta mērķis ir atgādināt, ka papildus tehniskajiem palīglīdzekļiem ir vēl kaut kas tikpat svarīgs. Kaut kas, kas palīdz mums sekmīgi mācīties, strādāt, iegūt un nodot informāciju. Kaut kas, kas ļauj mums justies līdzvērtīgiem. Runa ir par braila rakstu. Par to mums ir jāpateicas kādam, kurš mācoties Parīzes Neredzīgo institūtā, arī vēlējās lasīt sev pieejamā veidā. Rūpēs par to, lai pirkstu spilventiņiem būtu ērtāk sataustāmi burti un lasīšana būtu ātra un ērta, pats būdams neredzīgs un pat skolotājs, šis cilvēks izgudroja rakstu, ko mēs izmantojam šodien. Cilvēks, kuram rūpēja citu neredzīgo cilvēku liktenis un viņu turpmākās iespējas mācīties un strādāt, ir Luijs Brails. 

Neraugoties uz tehnoloģiju straujo progresu, arī braila rakstam ir sava un ļoti nozīmīga vieta tajā. Tie, kuri izglītību ieguvuši ar šī raksta palīdzību, sapratīs, ka zināšanas nav iespējams iegūt tikai balstoties uz dzirdi, izmantojot datoru ar ekrānlasošas programmas palīdzību, lasot grāmatas vai izmantojot redzīga cilvēka palīdzību. Tāpat kā es, tā arī daudzi citi cilvēki ir priecīgi par braila raksta pārtapšanu jaunā kvalitātē. Runa ir par tehniskajiem palīglīdzekļiem, pateicoties kuriem studentiem nav jāaprobežojas, piemēram, ar tāfeli, grifeli un papīru. Nav regulāri līdzi jāpārnēsā braila rakstāmmašīna gadījumā, ja augstskolā ir kāds spītīgs pasniedzējs, kurš neļauj lekcijās izmantot diktofonu kā informācijas piefiksēšanas veidu. Tāpat arī mēs, kuri sevi mēdz dēvēt par "brailistiem", esam priecīgi, ka varam izmantot pavisam jaunus palīglīdzekļus.

Mūsdienās nākas sastapties ar dažādiem apgalvojumiem, piemēram: "braila raksts ir pagātne", "braila raksts nekur nav vajadzīgs", "lai mācītos, man pietiek tikai ar dzirdi" u.tml. Daloties savā pieredzē un kontaktējoties ar kādu šādi domājošu cilvēku, un pēc tam datorā labojot viņa rakstīto darbu, sastapos ar vairāku vārdu nepareizu rakstību, piemēram: “pirmais – pirmaijs”, “vājredzīgs – vaijredzīgs”, “showdown -  šovdauns” u.c. Minot šos piemērus, nevēlos kritizēt vai nosodīt šādus cilvēkus, bet gan parādīt, ka iepriekš minētie uzskati un braila raksta ignorēšana var radīt maldīgu priekšstatu par korektu gramatiku.

Vēl viens piemērs, kas parāda, ka pateicoties braila rakstam esam līdzvērtīgi - kā norit diktāti mūzikas skolās. Kamēr redzīgie skolēni nošu un ritma diktātus raksta ierastajā rakstā, neredzīgie klausās, ko skolotāja nospēlē noteiktu reižu skaitu. Kamēr visi ir uzrakstījuši diktātu, mēs garlaikojamies, jo skolotāja šo diktātu mums pēc dzirdes var pārbaudīt tikai noslēgumā. Tas, manuprāt, ierobežo neredzīgu un vājredzīgu skolēnu dalību mācību procesā. Ļoti labs palīgs ir braila rinda – jauna tehnoloģija, pateicoties kurai braila raksts iegūst jaunu kvalitāti. Iespējams, ka dažiem negatīvs viedoklis par braila rakstu veidojas arī tādēļ, ka, atrodoties redzīgu cilvēku sabiedrībā, viņiem rodas kauna sajūta, jo šķiet, ka radīsies dažādi muļķīgi jautājumi, ko apkārtējie nesapratīs, iespējams, pat apsmies. Taču mana pieredze, esot saskarsmē ar redzīgiem cilvēkiem, liecina, ka tas tā nav.

Agrāk, kad strādāju bērnudārzā par mūzikas skolotāju, mācīju bērniem dziesmas, izmantojot lielu dziesmu mapi ar braila rakstā uzrakstītām dziesmām. Reiz pie manis pienāca vadītāja un teica: "Parādiet, lūdzu, braila rakstu, vienmēr esmu vēlējusies to redzēt." Šādas frāzes raisa prieku, un šī nebūt nav vienīgā reize, kad braila raksts ir izpelnījies sajūsmu. Kvalifikācijas celšanas kursu ietvaros, ejot praksē uz Rīgas sanatorijas skolu, novēroju interesantu faktu - bērni iepriekš tika informēti, ka ciemos nāks neredzīga skolotāja, kura veiks pierakstus, taču to viņa darīšot citādāk. Bērniem tika skaidrots, ka arī  neredzīgie cilvēki var lasīt un rakstīt, taču savādāk – ar braila raksta palīdzību. Prieks bija vērot to bērnu interesi, kuri starpbrīdī vēlējās apskatīt tāfeli, grifeli, un kā uz tās var rakstīt. Un daži pat pamēģināja paši. Pozitīvi izbrīnīti bija arī paši skolotāji.

Noslēdzot šo rakstu, gan braila raksta piekritējiem, gan arī tā oponentiem vēlos atgādināt, ka tas, pirmkārt, ir viens no vadošajiem mūsu taustes attīstīšanas paņēmieniem. Mēs nekādā ziņā nevaram pieļaut, ka no piecām (neredzīgu cilvēku gadījumā četrām maņām) ir attīstītas tikai trīs. Otrkārt, kā labs piemērs par braila raksta nozīmi ir Helēna Kellere un viņas uzņēmība mācīties un strādāt. Arī mūsu starpā ir cilvēki, kuri nedz redz, nedz dzird, un braila rakstam šādos gadījums ir jo īpaši izšķiroša nozīme. Paturot prātā šo domu un cienot tos, kuri lasa ar tausti, spēsim dzīvot saticīgākā vidē.

/Anna Dubovika no "Exceed"/