News

Arī mēs, vājredzīgie un neredzīgie, vēlamies būt patstāvīgi pēc iespējas vairākās dzīves jomās. Ne velti pastāv izteicieni, ka mūsu rokas ir mūsu acis vai svarīgākais darba instruments. Tāpēc būt patstāvīgam nozīmē arī domāt par savu drošību un saudzēt darba instrumentus.

Ir patīkami apzināties, ka mūsdienās ir padomāts par tik ikdienišķu lietu, kā droši pagatavot sev dzērienu. Tas ir iespējams pateicoties kādam sīkam, taču ļoti noderīgam palīglīdzeklim, kas ir šķidruma līmeņa noteicējs jeb tautas valodā runājot – pīkstulis.

Ar ko gan tas ir īpašs? Šķidruma līmeņa noteicēju novieto uz krūzes, bļodas vai kāda cita trauka malas, iepilda šķidrumu un pie pirmās pakāpes sasniegšanas notiek brīdināšana. Turpinot piepildīt trauku un sasniedzot otro pakāpi, notiek atkārtota brīdināšana. Pīkstuli ir iespējams izmantot saskarē gan ar aukstu, gan ar karstu šķidrumu. 

Cilvēki ar redzes traucējumiem izmanto dažādas metodes, lai glāzē iepildītu šķidrumu. Daļa neredzīgo balstās uz savu dzirdi – vienlaicīgi lej un uzmanīgi klausās, lai pēc skaņas noteiktu, kad krūze ir pilna. Citi ūdens ieliešanā izmanto tausti – krūzes malā liekot savu pirksta galu, kas bieži vien rezultētajas ar tā aplaucēšanu. Apdedzināties, protams, reizēm iznāk arī redzīgiem cilvēkiem, taču atšķirībā no mums, redzīgu cilvēku pirkstu jūtība nav tik izteikta. Man kā cilvēkam, kurš dzīvo atsevišķi no vecākiem, pīkstulis ir ļoti labs palīgs saimniecībā. Šķidruma līmeņa noteicēju izmantoju gan kafijas un tējas pagatavošanā, gan šķidrumu lejot, piemēram, katliņā. Šis palīglīdzeklis lieliski noder arī tiem, kuri ir iecienījuši dzert baltu kafiju, jo pīkstulim ir 2 pakāpju brīdināšanas sistēma - līdz pirmajai pakāpei tiek iepildīta kafija un līdz nākamai pakāpei tiek pievienots piens. 

Reiz izmantoju tausti ūdens liešanā – neizmantojot šķidruma līmeņa noteicēju, lēju glāzē ūdeni. Lai nepārlietu pāri, uz glāzes malas uzliku pirkstu. Darīju to, jo ūdens bija auksts. Protams, pirkstus es neapdedzināju, taču dzert ūdeni un just sava pirksta nospiedumu nebija visai patīkami, neraugoties uz to, ka rokas bija tīras. Ja pie manis atnāks ciemiņš, tad raugoties arī no estētiskā viedokļa, šādā veidā pasniegt dzērienu nebūtu korekti. Izrādās, ka ir vēl viena metode šķidruma liešanā. Runājot ar kādu neredzīgu meiteni, uzzināju, ka viņa, lejot šķidrumu, krūzi ik pa laikam no galda paceļ, tādējādi pārbaudot vai tā ir pilna. Par to, cik efektīvas un drošas ir uzskaitītās metodes, katrs pats var spriest. Mans nolūks nav kritizēt cilvēku ieradumus, bet gan dalīties savā pieredzē. Manuprāt, šķidruma līmeņa noteicējam ir vēl viena ļoti nozīmīga funkcija – pateicoties tajā iebūvētajiem magnētiem, to var piestiprināt, piemēram, pie ledusskapja. Tādā veidā izpaliek uztraukums to pazaudēt.

Mans novēlējums neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem būtu saudzēt savus pirkstus, jo tie mums ikdienā ir vitāli nepieciešami, lai orientētos, rakstītu, lasītu un veiktu daudz citus nozīmīgus darbus.

/Anna no "Exceed"/