Jaunumi

Neredzīgajiem ir dažādi draugi un palīgi, un lielai daļai viens no tiem ir baltais spieķis, kam šodien ir īpaša diena, jo 15. oktobris ir Starptautiskajai Baltā spieķa diena. Tie ir svētki arī mums, neredzīgajiem, jo šajā dienā sabiedrība un mediji mums pievērš lielāku uzmanību. Taču par balto spieķi ir jāatceras ne tikai reizi gadā, bet gan ikdienā.

Personīgi es balto spieķi lietoju katru dienu – no mājām uz darbu un atpakaļ, dodoties uz veikalu, pieturu, nodarbībām, kā arī baudot brīvdienas. To izmantoju arī tad, ja ārpus neredzīgo ciemata teritorijas esmu kopā ar pavadoni. Pazīstu neredzīgus cilvēkus, kuri regulāri pārvietojas ārpus mājas, taču spieķi lietot nevēlas, un iemesli tam ir visdažādākie. Kāds uzskata, ka minimāls redzes atlikums ir pietiekams, kādam tā ir kauna sajūta, citam - bailes izlekt no pūļa un neiekļauties sabiedrībā.

Redzes atlikums var būt būtiskākais no iepriekš minētajiem iemesliem, taču arī tas mēdz būt maldīgs. Kā piemēru varu minēt kādu neredzīgo, kurš regulāri no viena Rīgas rajona dodas uz citu, turklāt to dara bez asistenta vai spieķa palīdzības. Kad mēs ejam kopā, es rokās tik un tā turu nesalocītu balto spieķi, neskatoties uz viņa teikto, ka satraukumam nav pamata, jo viņam taču ir neliels redzes atlikums. Manuprāt, tā ir liela pārdrošība, un es viņu apbrīnoju. Nebaidīties paklupt vai ieskriet šķēršļos – pilnīgs pretstats man. Es pati arī gribētu būt drošāka, taču to liedz gan bailes, gan reāls redzes atlikuma trūkums, jo spēju saredzēt tikai gaismu. Risks ir arī tāds, ka spieķa neizmantošana var rezultēties ar nokļūšanu zem automašīnas, jo autovadītāji mūs atpazīst pēc baltā spieķa. Protams, ne visi autovadītāji par šo zina, tādēļ jāturpina sabiedrības informēšana, un Starptautiskajai Baltā spieķa diena tam lieliski noder.

Pastāv vēl kāds faktors, kas gan nav attiecināms uz nevēlēšanos izmantot spieķi, taču daļai neredzīgo tas var būt traucējošs, citiem – nē. Runa ir par brīžiem, kad divi neredzīgie pārvietojas kopā un vienlaicīgi. Daloties savā pieredzē, šādā situācijā rīkojos sekojoši: ja man un otram neredzīgajam ir jādodas uz konkrētu vietu, piedāvāju turēties man pie rokas, bet neprasot viņam salocīt savu spieķi. Tā manuprāt, mēs varam sevi pasargāt no liekas saskriešanās. Tas, protams, nenozīmē, ka ar baltajiem spieķiem nevar pārvietoties vienlaicīgi. Var, taču tas prasa divreiz lielāku piepūli – saklausīt, no kuras puses iet līdzgājējs, lai novērstu saskriešanos.

Pārvietojoties ar balto spieķi, ierasti ir divas tehnikas. Daļai, tajā skaitā arī man, baltajam spieķim ir rotējošs uzgalis, tādēļ iešanā izmantojam ripināšanas tehniku - spieķi necilājot, bet gan virzot to no vienas puses uz otru. Arī šādā veidā varam pasargāt sevi no paklupšanas bedrēs. Otra daļa izmanto divpunktu pieskāriena tehniku, respektīvi, spieķi cilājot un mēģinot ar to noteikt priekšā esošos šķēršļus. 

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka baltais spieķis ir tas, kas nodrošina lielāku patstāvību un ir būtisks palīgs, lai mēs spētu orientēties vidē. Tajā pat laikā vienmēr ir jāpatur prātā, ka pārvietojoties, pirmajā vietā ir jābūt mūsu pašu drošībai.

/Anna no "Exceed"/